Vējš augstākās priedes nolauza, Kas kāpās pie jūras stāvēja. Pēc tālēm tās skatieniem gribēja sniegt, Ne slēpties tās spēja, ne muguras liekt. "Kam lauzi mūs naidīgā pretvara, Vēl cīņa pret tevi nav nobeigta!" Vēl ilgās pēc tālēm dveš pēdējais vaids, Ik zarā pret varu šņāc nerimstošs naids. Un augstākās priedes pēc lauzuma Par kuģiem iz ūdeņiem iznira. Pret vētru lepni cilājās krūts, Pret vētru cīņa no jauna dūc. "Brāz bangas tu, naidīgā pretvara, Mēs sniegsim tāles, kur laimība. Tu vari mūs šķelt, tu vari mūs lauzt, Mēs tāles sniegsim, kur saule aust !"

Vējš salauza augstās priedes, Kas stāvēja pie jūras kāpās. Tās gribēja skatīties tālumā, Nevarēja paslēpties vai noliekties. "Kāpēc mūs salauzi, naidīgā vara, Cīņa ar tevi vēl nav beigusies!" Ilgojoties pēc tālēm, skan pēdējais kliedziens, Katrs zars šņāc pret varu ar nepārtrauktu naidu. Pēc salaušanas augstās priedes Kā kuģi iznira no ūdeņiem. Pret vētru lepni cilājās krūtis, Pret vētru cīņa atkal skan. "Tu, naidīgā vara, brāz bangas, Mēs sniegsim tāles, kur ir laime. Tu vari mūs sadalīt, vari mūs salauzt, Mēs sniegsim tāles, kur saule aust!"